Ak, ak, ak. Ir tādas reizes, kad tevi urda kaut kas, kas tev neliek mieru. Un tad tu nezini, kur lai lien, kā lai no sevis aizmūk. Nelīdz ne nolīst zem spilvena, ne mūziku paklausīties. Tas tev visu laiku pa galvu grozās un neliek miera. Tu gluži vai traks vari palikt.
Kas tas ir? Lepnums? Pašlepnums? Tas ir tas, kas liek tev uzdot jautājumus - kāpēc ne es, kāpēc ne man, kāpēc ne mani? Tev liekas, ka esi pietiekami labs, vai, nedod Dievs, pat labāks, un tad turpat aiz stūra paslēpies aizvainojums. Tev liekas, ka esi nepelnīti nenovērtēts. Liekas, ka pret tevi ir izturējušies netaisni. Negodīgi. Un tā pamazām tu kļūsti nīgrs un pats sevi esi novedis līdz tādam stāvoklim, kad tev viss liekas aizdomīgs. Visi pret tevi vienu.
Kāds murgs! Mazvērtības kompleksi tie ir! Nekas vairāk! Tu netici sev, netici savam es, netici savai individualitātei. Netici tam, ka tāds tu esi viens uz pasaules, un jau tajā slēpjas tava īpašā vieta pasaulē. Jo, ja tu ticētu, ka tu esi, tu vari, tu spēj, tad tev nekas no iepriekš minētā pat prātā neienāktu.
Parasti ir tā, ka tev liekas, ka kaut kas nav godīgi, bet pēc tam notikumi sakrātojās ķēdītē tā, ka tu saproti - johaidī, tad tāpēc tas bija tā, tāpēc man netika, tāpēc es neguvu. Tāpēc, ka pēc tam atnāca kas lielāks. Un labāks. Tas ir kā makšķerējot atlaist mazo zivi ar pārliecību, ka dabūsi lielo lomu. Un tā arī notiek! Vienmēr tā notiek!
Skatāmies tālāk ar paceltu, ne nolaistu snīpi!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru