Nu ko, viens gads atkal nodzīvots. Gads pagājis un ir īstais brīdis, lai atskatītos, kas tad ir noticis pa šo laiku.
Gads noteikti vērtējams ar plusa zīmi. Esmu nostiprinājies, nostabilizējis savas pozīcijas Valmierā, jūtos šeit labi, harmoniski, vietā. Esmu nepātrauktā darba procesā - 2009.gadā piecas lomas, ja ieskaita "No saldenās pudeles" - sešas. Šajā gadā atnāca Bierns. Loma, kas mani atmodināja, iekustināja. Mana šobrīd mīļākā loma. :)
Gada beigās apmeklētais "Delfi" 10 gadu jubilejas pasākums, kā saprotu, bija tāpēc, lai saprastu, ka eju pareizajā virzienā. Cilvēki "Delfos" jauki, kopā pavadītais laiks vērtīgs, esmu no tā daudz ko ieguvis, daudz esmu devis, bet vēlreiz šajā laivā braukt laikam tomēr nevēlos. Ja gribi iet uz priekšu, nevari iet atpakaļ. :)
Šā gada laikā manā dzīvē ir ienācis "Viasat", pateicoties kam esmu guvis iespēju nodarboties ar savu otru mīļāko nodarbi. Gada beigās arī esmu guvis iespēju likt savas "Delfos" iegūtās iemaņas, tā kā principā profesionālajā jomā ir piepildījies viss, ko esmu vēlējies īstermiņā. Tādējādi piepildās lielie mērķi.
Šā gada laikā esmu ceļojis uz ārzemēm, kas nozīmē, ka arī šajā jomā ir piepildījušās manas vēlmes.
Esmu nomainījis auto - pret labāku. Vēl viena mana vēlēšanās ir piepildījusies.
Esmu strādājis ar sevi, redzējis, darījis un sapratis daudzas lietas. Tātad neesmu stāvējis uz vietas, kas nozīmē, ka vēl viena mana vēlēšanās piepildījusies. Vēl viens solis ceļā uz lielo patiesību ir sperts.
Visi esam veseli, kopā, un atļaušos cerēt, ka laimīgi. Viss, ko esmu vēlējies, viss ir piepildījies.
Ir, protams, lietas, kas varbūt nogājušas greizi, bet kā saka - nav negatīvas pieredzes, ir pieredze. Pie kam jebkura pieredzi ir pozitīva, jo tu no tās gūsti mācību, pat tad, ja negūsti to apzināti. Turpini ceļu jau gudrāks. Pie tā arī pieturos. Uz šiem grābekļiem otrreiz nekāpjam! :)
Nu ko, pienācis laiks iedomāties vēlēšanos uz nākamo gadu. Laiks iet tālāk, skatītīties plašāk, just dziļāk. Lai pēc gada atkal secinātu, ka viss ir piepildījies! :)
Lai piepildas arī Tev! ;)
ceturtdiena, 2009. gada 31. decembris
otrdiena, 2009. gada 22. decembris
Paziņa urdītājs
Ak, ak, ak. Ir tādas reizes, kad tevi urda kaut kas, kas tev neliek mieru. Un tad tu nezini, kur lai lien, kā lai no sevis aizmūk. Nelīdz ne nolīst zem spilvena, ne mūziku paklausīties. Tas tev visu laiku pa galvu grozās un neliek miera. Tu gluži vai traks vari palikt.
Kas tas ir? Lepnums? Pašlepnums? Tas ir tas, kas liek tev uzdot jautājumus - kāpēc ne es, kāpēc ne man, kāpēc ne mani? Tev liekas, ka esi pietiekami labs, vai, nedod Dievs, pat labāks, un tad turpat aiz stūra paslēpies aizvainojums. Tev liekas, ka esi nepelnīti nenovērtēts. Liekas, ka pret tevi ir izturējušies netaisni. Negodīgi. Un tā pamazām tu kļūsti nīgrs un pats sevi esi novedis līdz tādam stāvoklim, kad tev viss liekas aizdomīgs. Visi pret tevi vienu.
Kāds murgs! Mazvērtības kompleksi tie ir! Nekas vairāk! Tu netici sev, netici savam es, netici savai individualitātei. Netici tam, ka tāds tu esi viens uz pasaules, un jau tajā slēpjas tava īpašā vieta pasaulē. Jo, ja tu ticētu, ka tu esi, tu vari, tu spēj, tad tev nekas no iepriekš minētā pat prātā neienāktu.
Parasti ir tā, ka tev liekas, ka kaut kas nav godīgi, bet pēc tam notikumi sakrātojās ķēdītē tā, ka tu saproti - johaidī, tad tāpēc tas bija tā, tāpēc man netika, tāpēc es neguvu. Tāpēc, ka pēc tam atnāca kas lielāks. Un labāks. Tas ir kā makšķerējot atlaist mazo zivi ar pārliecību, ka dabūsi lielo lomu. Un tā arī notiek! Vienmēr tā notiek!
Skatāmies tālāk ar paceltu, ne nolaistu snīpi!
Kas tas ir? Lepnums? Pašlepnums? Tas ir tas, kas liek tev uzdot jautājumus - kāpēc ne es, kāpēc ne man, kāpēc ne mani? Tev liekas, ka esi pietiekami labs, vai, nedod Dievs, pat labāks, un tad turpat aiz stūra paslēpies aizvainojums. Tev liekas, ka esi nepelnīti nenovērtēts. Liekas, ka pret tevi ir izturējušies netaisni. Negodīgi. Un tā pamazām tu kļūsti nīgrs un pats sevi esi novedis līdz tādam stāvoklim, kad tev viss liekas aizdomīgs. Visi pret tevi vienu.
Kāds murgs! Mazvērtības kompleksi tie ir! Nekas vairāk! Tu netici sev, netici savam es, netici savai individualitātei. Netici tam, ka tāds tu esi viens uz pasaules, un jau tajā slēpjas tava īpašā vieta pasaulē. Jo, ja tu ticētu, ka tu esi, tu vari, tu spēj, tad tev nekas no iepriekš minētā pat prātā neienāktu.
Parasti ir tā, ka tev liekas, ka kaut kas nav godīgi, bet pēc tam notikumi sakrātojās ķēdītē tā, ka tu saproti - johaidī, tad tāpēc tas bija tā, tāpēc man netika, tāpēc es neguvu. Tāpēc, ka pēc tam atnāca kas lielāks. Un labāks. Tas ir kā makšķerējot atlaist mazo zivi ar pārliecību, ka dabūsi lielo lomu. Un tā arī notiek! Vienmēr tā notiek!
Skatāmies tālāk ar paceltu, ne nolaistu snīpi!
svētdiena, 2009. gada 20. decembris
Lamāties vai nē?
Ušacka un Šlesera valodiņa Rīgas Domes sēdē jau atkal izsaukusi karstas debates publiskā telpā par to, kam un kā būtu jārunā publiskajā telpā. Pat manu draugu lokā izvērtās nelielas domstarpības šajā sakarā.
Neslēpšu "grēku" - pats esmu no tiem, kas mīl stāstāmo pastirpināt ar "treknu" vārdiņu. Tomēr Ziemassvētku laiks, kā jau katru gadu, ir licis aizdomāties par vēlmi būt baltākam, tāpēc esmu apņēmies iztikt bez rupjībām. Sākums nav viegls, pirmajā dienā kādas piecas reizes pēc inerces paspruka "mātes vārdi", arī šodien, otrajā nelamāšanās dienā, esmu jau vienreiz norāvies. Bet tas nekas, Roma arī netika uzbūvēta vienā dienā. Galvenais ir apņemšanās, rezultāts nāks. Bet ne par to.
Cilvēka dabā ir nosodīt. Cilvēks vienmēr zina, kā ir labāk, kā ir pareizāk. It sevišķi tas ir "valdību" sakarā. Tā arī šoreiz - ikkatrs metas nozākāt Šleseru un Ušakovu. Bez šaubām - lietot rupjības, pie kam tautas vadoņiem, nav pārāk zolīdi, bet jāņem vērā, ka ikkatrs "tautas kalps" ir tautas sastāvdaļa. Tas nav marsietis, kas nolaidies no kosmosa dzīlēm, cenšas zemiešus padarīt par rupjām, sev līdzīgām būtnēm. Gan tie, kas Seimā, gan tie, kas domēs un Ministru kabinetā, ir cilvēki no tautas, tātad - tautas spogulis. Ja tauta lamājas, tad kāpēc gan "kalpiem" nelamāties? Ja tauta mīl "pašmaukties", "ieraut nāsīs", nenovīdīgi izturēties vienam pret otru, augstprātīgi izturēties pret tiem, kas ir "sliktāki", tad kādu rezultātu mēs varam sagaidīt no "tautas kalpiem"?
Šajā ziņā latviski precīzi ir izteicies Viesturs Dūle vienā no savām dziesmām: "Ja vēlies redzēt ko skaistu, nemaini spoguli, bet slaistu!" Citiem vārdiem - pasauli mainīt sāc no sevis! Maini sevī to, kas tev nepatīk citos. Nelamājies, nekrāpies, neslinko, neskaud, neaprunā. Visu pasauli ap sevi radi tu pats. Maini attieksmi, priekšstatus un pasaule pagriezīs pret tevi savu gaišo vaigu!
Sāc jau šodien!
Neslēpšu "grēku" - pats esmu no tiem, kas mīl stāstāmo pastirpināt ar "treknu" vārdiņu. Tomēr Ziemassvētku laiks, kā jau katru gadu, ir licis aizdomāties par vēlmi būt baltākam, tāpēc esmu apņēmies iztikt bez rupjībām. Sākums nav viegls, pirmajā dienā kādas piecas reizes pēc inerces paspruka "mātes vārdi", arī šodien, otrajā nelamāšanās dienā, esmu jau vienreiz norāvies. Bet tas nekas, Roma arī netika uzbūvēta vienā dienā. Galvenais ir apņemšanās, rezultāts nāks. Bet ne par to.
Cilvēka dabā ir nosodīt. Cilvēks vienmēr zina, kā ir labāk, kā ir pareizāk. It sevišķi tas ir "valdību" sakarā. Tā arī šoreiz - ikkatrs metas nozākāt Šleseru un Ušakovu. Bez šaubām - lietot rupjības, pie kam tautas vadoņiem, nav pārāk zolīdi, bet jāņem vērā, ka ikkatrs "tautas kalps" ir tautas sastāvdaļa. Tas nav marsietis, kas nolaidies no kosmosa dzīlēm, cenšas zemiešus padarīt par rupjām, sev līdzīgām būtnēm. Gan tie, kas Seimā, gan tie, kas domēs un Ministru kabinetā, ir cilvēki no tautas, tātad - tautas spogulis. Ja tauta lamājas, tad kāpēc gan "kalpiem" nelamāties? Ja tauta mīl "pašmaukties", "ieraut nāsīs", nenovīdīgi izturēties vienam pret otru, augstprātīgi izturēties pret tiem, kas ir "sliktāki", tad kādu rezultātu mēs varam sagaidīt no "tautas kalpiem"?
Šajā ziņā latviski precīzi ir izteicies Viesturs Dūle vienā no savām dziesmām: "Ja vēlies redzēt ko skaistu, nemaini spoguli, bet slaistu!" Citiem vārdiem - pasauli mainīt sāc no sevis! Maini sevī to, kas tev nepatīk citos. Nelamājies, nekrāpies, neslinko, neskaud, neaprunā. Visu pasauli ap sevi radi tu pats. Maini attieksmi, priekšstatus un pasaule pagriezīs pret tevi savu gaišo vaigu!
Sāc jau šodien!
sestdiena, 2009. gada 19. decembris
Sjūzana Boila
Jāteic godīgi, biju jau piemirsis par šo sieviņu no Britu salām. Draugs "twitterī" ieteica "novilkt" Boilas albumu. Novilku. Jāsaka - iespaidīgi.
Bet ne par dziesmām. Kad Boila parādījās, kā jau tas nākas mūsdienu pasaulei, visas pasaules ziņas apšalca ziņa par šo sievieti. Paši noteikti bijāt viens no tiem miljoniem, kas "you tube" skatījās klipus. Arī es viens no patērētāju burzmas, kas viegli uzķeras uz vieniem un tiem pašiem āķiem. Bet ne par to.
Klausoties Boilu, mani pārņem šauba, tāpat kā daudzus citus - nevar būt, ka šī sieviņa nekur nav mācījusies vokālu. Iespējams, tas ir iesapidīgs mārketinga triks, kad producents izdomā shēmu pēc kuras it kā sieviete no dziļas provinces...., nu, īsi sakot, jūs jau paši to stāstu zināt.
Bet, ja nu tomēr dot Boilai tiesības uz brīnumu? Ja nu tomēr noticēt, ka brīnumi pasaulē notiek, ja nu katrā no mums ir Sjūzana Boila, ar saviem talantiem, saviem sapņiem? Tā taču ir! Boilas sapnis taču piepildījās! Pat tad, ja tas ir mārketings, viņas sapnis par dziedāšanu plašai auditorijai, par popularitāti piepildījās! Tad kāpēc mēs tam nevarētu noticēt? Tā vienkārši! Noticēt, un tādējādi dot iespēju piepildīties saviem sapņiem!
Pirms gadiem pieciem man vēl likās, ka pār visu valda fātums, ka cilvēka dzīve ir tāda, kāda tā ir noteikta "no augšas", ka ir liktens grāmata, kurā katram ir ierakstīta sava nodaļa, kurā cilvēks neko nevar mainīt. Tagad es zinu, ka tā nav. Tagad es zinu, ka brīnumi notiek katru dienu, ja tiem tic. Ar mani pašu notikuši neskaitāmi. Notikuši, notiek un notiks. Galvenais ir noticēt, un viss sāks notikt un sakārtoties tā, kā tu vēlies.
Ļausim piedzimt sevī Sjūzanai Boilai!
Bet ne par dziesmām. Kad Boila parādījās, kā jau tas nākas mūsdienu pasaulei, visas pasaules ziņas apšalca ziņa par šo sievieti. Paši noteikti bijāt viens no tiem miljoniem, kas "you tube" skatījās klipus. Arī es viens no patērētāju burzmas, kas viegli uzķeras uz vieniem un tiem pašiem āķiem. Bet ne par to.
Klausoties Boilu, mani pārņem šauba, tāpat kā daudzus citus - nevar būt, ka šī sieviņa nekur nav mācījusies vokālu. Iespējams, tas ir iesapidīgs mārketinga triks, kad producents izdomā shēmu pēc kuras it kā sieviete no dziļas provinces...., nu, īsi sakot, jūs jau paši to stāstu zināt.
Bet, ja nu tomēr dot Boilai tiesības uz brīnumu? Ja nu tomēr noticēt, ka brīnumi pasaulē notiek, ja nu katrā no mums ir Sjūzana Boila, ar saviem talantiem, saviem sapņiem? Tā taču ir! Boilas sapnis taču piepildījās! Pat tad, ja tas ir mārketings, viņas sapnis par dziedāšanu plašai auditorijai, par popularitāti piepildījās! Tad kāpēc mēs tam nevarētu noticēt? Tā vienkārši! Noticēt, un tādējādi dot iespēju piepildīties saviem sapņiem!
Pirms gadiem pieciem man vēl likās, ka pār visu valda fātums, ka cilvēka dzīve ir tāda, kāda tā ir noteikta "no augšas", ka ir liktens grāmata, kurā katram ir ierakstīta sava nodaļa, kurā cilvēks neko nevar mainīt. Tagad es zinu, ka tā nav. Tagad es zinu, ka brīnumi notiek katru dienu, ja tiem tic. Ar mani pašu notikuši neskaitāmi. Notikuši, notiek un notiks. Galvenais ir noticēt, un viss sāks notikt un sakārtoties tā, kā tu vēlies.
Ļausim piedzimt sevī Sjūzanai Boilai!
Labdien!
Labdien! Rakstu šo otro reizi, jo pirmo reizi uzrakstīti pēc priekšskatīšanas gribēju palabot, neatradu kā, piespiedu "back" pogu un atģidos, ka viss, ko sarakstīju, kaut kur pazuda. Tas nekas, jaunās tehnoloģijas pakļaujas tikai ļoti gudriem prātiem, visus pārējos tās pakļauj sev. :)
Tātad, kāpēc ķeros pie blogošanas? Domāju tā paša iemesla dēļ, kāpēc lielākais vairums blogotāju - ir ko teikt, bet negribas runāt. :) Un sevī glabāt ir vai nu bīstami, jo sevī noglabātas negācijas it kā materializējoties sliktās slimībās, bet labas lietas cilvēks kautrējas teikt kādam, jo "ko viņš par mani padomās". Un jau arī tā, ka šad tad gribas vienkārši parunāt ar sevi, tad šāda blogošana labi noder - izrunāties/izrakstīties. :) Nu tad - aiziet!
Tātad, kāpēc ķeros pie blogošanas? Domāju tā paša iemesla dēļ, kāpēc lielākais vairums blogotāju - ir ko teikt, bet negribas runāt. :) Un sevī glabāt ir vai nu bīstami, jo sevī noglabātas negācijas it kā materializējoties sliktās slimībās, bet labas lietas cilvēks kautrējas teikt kādam, jo "ko viņš par mani padomās". Un jau arī tā, ka šad tad gribas vienkārši parunāt ar sevi, tad šāda blogošana labi noder - izrunāties/izrakstīties. :) Nu tad - aiziet!
Abonēt:
Ziņas (Atom)